Kad mēs ar Liliju pirms pāris gadiem iegādājāmies savu nelielo “miera ostu” netālu no Iecavas, mēs abi bijām neizsakāmi laimīgi. Pēc saspringtajām darba dienām Olainē, kur es strādāju vietējā loģistikas uzņēmumā, bet Lilija darbojas klientu apkalpošanā, šis dārza gabaliņš šķita kā paradīze.
Neliela koka mājiņa, pāris vecas, bet ražīgas ābeles un klusums, ko pārtrauc tikai putnu dziesmas. Es jau iztēlojos, kā aprīļa vakaros, kad gaiss kļūst dzidrs un smaržo pēc atmodas, mēs sēdēsim uz nelielās terases un malkosim tēju.
Pirmajā pavasarī mēs tiešām baudījām divvientulību. Es pats savām rokām salaboju terases dēļus, Lilija iekārtoja pirmās puķu dobes un iestādīja agrīnos redīsus.
Mūsu rīti sākās ar kafiju pie atvērta loga, klausoties meža skaņās. Taču pamazām, pašiem nemanot, mūsu klusās brīvdienas pārvērtās par masveida izbraukumiem, kur mēs vairs nebijām saimnieki, bet drīzāk apkalpojošais personāls un šoferi.
Kā nevainīgs lūgums kļuva par tradīciju
Viss sākās ar pavisam vienkāršu Lilijas māsas, Ingas, zvanu kādā saulainā piektdienas vakarā.
— Modri, vai jūs rīt braucat uz Iecavu? — viņa jautāja savā jautrajā balsī. — Mēs ar vīru un bērniem arī gribētu izvēdināt galvu, pilsētā gaiss tik sasmacis. Paņemiet mūs līdzi, citādi ar autobusu netiekam, un arī savu mašīnu dzenāt šajos laikos ir tik dārgi.
Mums ir ietilpīgs septiņvietīgs auto, vietas pietika, un tajā brīdī tas šķita tikai pašsaprotami – palīdzēt radiniekiem. “Savi cilvēki taču,” es nodomāju. Taču Inga nebija vienīgā.
Drīz vien pieteicās Lilijas brālēns ar savu jauno draudzeni, tad kāds paziņa, kurš pēkšņi kļuva par “nešķiramu ģimenes draugu”. Rezultātā katru piektdienas pēcpusdienu, tā vietā, lai mierīgi gatavotos atpūtai, es stāvēju garā rindā Olaines lielveikalā.
Tas rituāls kļuva nogurdinošs. Ratiņos mēs ar Liliju krāvām visu: kilogramiem marinētas gaļas, lielos maisus ar oglēm, degšķidrumu, četrus dārzeņu veidus, sulas bērniem, čipsus un pat smalkmaizītes brokastīm.
— Ņem vēl divus iepakojumus dzeramā ūdens, — Lilija teica, rūpīgi pētot iepirkumu sarakstu. — Inga teica, ka bērni gribēs tās īpašās limonādes, un brālēns atgādināja, ka viņš neēd cūkgaļu, tikai liellopu. Mums jānopērk arī kaut kas viņam, citādi būs neērti.
Un mēs pirkām. Čeki kļuva arvien garāki, bieži pārsniedzot septiņdesmit, astoņdesmit vai pat simts eiro par vienu iepirkšanās reizi. Sākumā visi mūs slavēja: “Modri, tu esi zelta cilvēks!”, “Lilija, cik tev mājīgi, galds vienmēr lūst!”.
Tikai vārdi “pie jums” ar laiku sāka skanēt kā tāds dīvains un pat nedaudz mānīgs apzīmējums mūsu it kā kopīgajai atpūtai. Jo realitātē par degvielu mēneša griezumā maksāju tikai es, milzīgos un arvien pieaugošos rēķinus pie veikala kases apmaksāju tikai es, un pie stūres katru reizi pacietīgi sēdēju es, kamēr ciemiņi mašīnas salonā jautri tērzēja, apsprieda jaunākos pilsētas jaunumus vai vienkārši bezrūpīgi lūkojās pa logu uz garām skrejošajām pavasara ainavām.
Nonākot galamērķī, tajā pašā mirklī, kamēr es viens pats stiepu un izkrāvu no bagāžnieka visas smagās pārtikas somas un pēc tam tūlīt ķēros pie grila iekuršanas, radi jau bija ērti iekārtojušies zālienā ar vēsiem dzērieniem rokās, nesteidzīgi baudot silto pavasara saulīti un gaidot, kad viss tiks pienests klāt.
Klusais aizvainojums pie bagātīgā galda
Tagad, aprīļa vidū, kad saule beidzot ir sākusi sildīt pa īstam un dārzā viens pēc otra steidzami parādījās pirmie pavasara darbi, mēs ar Liliju pamanījām kādu visai skumju un mūs darīja nedaudz noraizējušos – mūsu kopējais ģimenes budžets “kūst” un sarūk neparedzēti strauji.
Šis neplānotais līdzekļu sarukums krietni apsteidza jebkādus mūsu iepriekšējos mēneša plānus vai piesardzīgos aprēķinus, liekot mums abiem nopietni aizdomāties, kur paliek visa nopelnītā nauda un vai mēs vispār varam atļauties šādu pavasara sezonas sākumu.
Svētdienu vakaros, mērojot ceļu atpakaļ uz Olaini, es vairs nejutos ne atpūties, ne guvis jaunus spēkus nākamajai darba nedēļai. Tieši pretēji – es jutos burtiski kā izspiests citrons, kurš visu dārgo brīvdienu laiku bija nepaguris strādājis par personīgo sagādnieku, galveno pavāru un beigās arī par apkopēju visam plašajam radu pulkam.
Iekšējs nemiers un nogurums manī valdīja nebūt ne no lielā svaigā gaisa daudzuma vai fiziskas piepūles pavasara dobēs, bet gan no tās smagās apziņas, ka mēs savā pašu dārzā esam kļuvuši par tādu kā neoficiālu un visiem pieejamu bezmaksas brīvdienu bāzi.
Tas radīja nepatīkamu sajūtu, ka mēs pilnīgi brīvprātīgi nodrošinām visiem apkārtējiem pilnu “viss iekļauts” servisu un izklaidi, par to visu maksājot tikai un vienīgi no sava personīgā maciņa un upurējot savu mieru.
Kādu vakaru mēs ar Liliju virtuvē pie tējas tases beidzot apsēdāmies un saskaitījām visus “dārza izdevumus”. Degviela maršrutā Olaine–Iecava–Olaine, plus papildu braucieni uz veikalu, ja pēkšņi beidzās maize vai alus, plus milzīgie pārtikas kalni…
Mēnesī tie bija gandrīz četri simti eiro papildu izdevumu. Mēs neesam nekādi turīgie uzņēmēji. Lilija strādā valsts iestādē, arī mana alga loģistikā ir stabila, bet ne neierobežota. Mums pašiem Olaines dzīvoklī remonts stāv uz vietas, jo visa liekā nauda burtiski tiek “apēsta” kopīgajos piknikos.
Tajā piektdienā, stāvot pie kases un redzot, ka summa par iepirkumiem atkal sasniedz manu pusi no nedēļas algas, manī kaut kas pārlūza. Es paskatījos uz tiem sešiem iepakojumiem gaļas un nodomāju – kāpēc es viens pats to visu nodrošinu cilvēkiem, kuriem pašiem ir darbs un ienākumi?
Sestdienas pēcpusdienā, kad dārzā valdīja idille un visi jau sāka prasīt, kad būs gatava pirmā porcija šašlika, es nolēmu, ka ir pienācis laiks atklātai sarunai.
— Klausieties, draugi un radi, — es iesāku, mēģinot saglabāt mierīgu un laipnu toni. — Mēs te ar Liliju vakar rēķinājām izdevumus un sapratām, ka mums vieniem pašiem tas kļūst par grūtu. Varbūt mēs turpmāk varētu vienoties, ka kopīgos izdevumus par pārtiku un benzīnu dalām uz visiem? Tas būtu godīgāk.
Iestājās tik pēkšņs klusums, ka varēja dzirdēt, kā kaimiņu sētā dzeņa knābis sit pa sausu koku. Inga pirmā nolika malā savu glāzi un uzlūkoja mani ar tādu izteiksmi, it kā es būtu viņai paziņojis, ka dārzs tiek slēgts un visiem nekavējoties jādodas prom.
— Vai tu tiešām no mums, savas ģimenes, prasīsi naudu par benzīnu un šašliku? — viņa jautāja balsī, kurā skanēja tik dziļš aizvainojums, ka man pat uz mirkli palika neērti.
— Mēs taču braucam ciemos pie savējiem! Tas ir jūsu dārzs, jūsu izvēle mūs uzņemt. Vai tiešām mūsu attiecības tagad mērīsiet eiro un centos? Tas izklausās tik… necienīgi.
Šķir nākamo lapu, lai uzzinātu, kā beidzās šī neērtā saruna un kāpēc Modris ar Liliju pēkšņi palika vieni pie tukša galda, mēģinot saprast, kur vienā mirklī pazuda visa radu lielā “mīlestība”
